Absolventiem

Rīgas Vācu amatnieku biedrības skola (1872. – 1912. gads),
Rīgas pilsētas Amatnieku skola (1912. – 1926.),
Rīgas pilsētas Amatnieku skola-tehnikums (1926. – 1940.),
Rīgas Valsts vakara tehnikums (1940. – 1944.),
Rīgas Būvniecības tehnikums (1946. – 1957.),
Rīgas Celtniecības tehnikums (1957. – 2008.),
Rīgas Celtniecības koledža (no 2008. gada).

Mācījušies, strādājuši: 1872. – 1920. gados

Kārlis Brīvnieks (1854. – 1934.) Mācījies Rīgas Latviešu biedrības svētdienas skolā un Rīgas Vācu Amatnieku biedrības skolā. Aktiera meistarību apguvis pie H. Rodes-Ebelinga. K. Brīvnieks 1886.—88. gados spēlē Ā. Alunāna trupas teātrī, bet no 1888.—99. gadam strādā Rīgas Latviešu teātrī, 1902.—05. gados Jaunajā latviešu teātrī. Viens no laikraksta "Dienas Lapa" dibinātājiem un akcionāriem. Aktierim K. Brīvniekam nozīmīgas lomas Ā.Alunāna lugu iestudējumos: titulloma ("Džons Neilands", 1888.g.), Lielozols ("Lielpils pagasta vecākie", 1888.g.), Kuncis fon Dorps ("Mūsu senči", 1905.g.). Citas lomas: Osips (N.Gogoļa "Revidents", 1893.g.), Sniedziņš (Aspa­zijas "Zaudētās tiesības", 1894.g.), Dāvis (R.Blaumaņa "Trīnes grēki", 1896.g.). Kārlis Brīvnieks 1931. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira).

Avots: Latvijas enciklopēdija 1. sēj. 789. lpp. (fragments).

Janis Rozentāls (1866. – 1916.) Mācījies Rīgas Vācu amatnieku skolas (1888.g.) zīmēšanas kursos un kā labākais zīmētājs uzņemts Pēterburgas Mākslas akadēmijā, beidzis 1894. gadā. Strādājis par Rīgas pilsētas mākslas skolas (tagad J. Rozentāla mākslas vidusskola) pedagogu 1906. – 14. gados. Latvijas sadzīves žanra glezniecības nacionālo tradīciju izveidotājs un viens no ievērojamākiem latviešu portretistiem.

Avots: Latvijas Padomju enciklopēdija (1986.g.) 8. sēj., 67. lpp. (fragments).

Ludvigs Neiburgs (1871. – 1948.) Beidzis Rīgas Vācu amatniecības skolu. Būvuzņēmējs L.Neiburgs nodibinājis savu būvfirmu. Uzcēlis vairākas ēkas: Rīgas pilsētas 2. slimnīcas (tagadējo P.Strādina Klīnisko slimnīcu) kompleksu, tagadējo Latvijas Fi­nanšu ministrijas ēku Smilšu ielā Nr.1, Vienības namu Dau­gavpilī, daudzus namus Rīgā (blokmājas Ausekļa un J.Asara ielā), trīs cukurfabrikas, Gaujas tiltu Siguldā un c. ob­jektus. Ludvigs Neiburgs 1934. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira).

Avots: Latvijas enciklopēdija (2007.g.) 4. sēj. 544. lpp. (fragments).

Hermanis Liepiņš (1872.-1942.)Būvuzņēmējs,beidzis Rīgas Vācu amatniecības skolu. Viņa vadībā uzbūvēti Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs>Rīgā, Ķemeru viesnīca un c. nozīmīgas ēkas. Bijis Latvijas Amatniecības kameras viceprezidents un Amatu padomes priekšsēdētājs. Hermanis Liepiņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķ, 1935.g.) un Atzinības krustu (III šķ. 1938.g.). 1941. gadā deportēts uz Krievijas PFS republiku. Hermanim Liepiņam 2002. gadā atklāta piemiņas plāksne pie nama Rīgā, Kr. Barona ielā 46.

Latvijas enciklopēdija 3. sēj. 164. lpp. (saīsināts).

Jānis Kuga (1878. – 1969.) Profesionālo izglītību ieguvis Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā pie Bernharda Borherta (1897-1898). Beidzis Štiglica Cen­trālo tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā 1905. gadā. Papildinā­jies Spānijā, Lielbritānijā, Itālijā un Fran­cijā. No 1909.—15. gadam dekorators Jau­najā Rīgas teātrī, 1915.—18. gadam Latviešu teātrī Petrogradā. No 1918.—21. gadam Latvijas Nacionālās Operas un Nacionālā teātra dekorators. Latvijas Mākslas Akadēmijas de­koratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadītājs (1921.—44.g.) No 1934.—40. un 1941.—44. gadiem Latvijas Mākslas Akadēmijas rektors; profesors (1928.g.). Darbojies arī monumentālajā glezniecībā, griestu gleznojums Rīgas pils Svētku zālē, 1937.—38.gados. Noformē­jis skatuvi Latvijas valsts proklamēšanas aktam 1918. gada 18. novembrī, tagadējā Nacionālā teātra telpās. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķ., 1926.g.; III šķ„ 1936.g.), Atzinības krustu (II šķ., 1938.g.), Beļģijas Leopolda II ordeni (1931.g.), Francijas Goda Leģiona ordeni (1939.g.). Grand Prix par scenogrāfijas metiem izstādē Parīzē (1939.g.). 1944. gadā emigrējis uz Vāciju. 1951. gadā izceļojis uz ASV, 1969. gadā pārcēlies uz Kanā­du.

Avots: Latvijas enciklopēdija 3. sēj. 548. lpp. (fragments).

Ansis Cīrulis (1882. – 1942.)
Beidzis Rīgas Vācu amatnieku skolu (1899. – 1902.) pēc tam mācījies Daiļmākslas skolā Parīzē (1908. – 1914.g.). Prezidenta pils mēbeļu, gobelēnu skiču autors. Pēc A. Cīruļa meta 1939. gadā A. Bormaņa darbnīcā kalti Rīgas pils vārti. 1918. gadā A Cīrulis uzzīmējis metu pirmajai Latvijas pastmarkai. Apbalvots ar Atzinības krustu (IV šķ., 1938.g.). Latvijas Kultūras Fonda prēmijas laureāts 1925. gadā (par sienu glezno­jumu "Mintava" Latvijas Lauksaimnieku apvienībā Jelgavā) un 1929. gadā (par Rīgas pils Sūtņu akreditēšanas zāles interjeru), Grand Prix Pasaules izstādē Briselē (1935.g.), zelta medaļa Pasaules izstā­dē Parīzē (1937.g.) un pirmajā starptautiskajā amatnieku izstādē Berlīnē (1938.g.).

Avots: Latvijas enciklopēdija (2003.g.) 2. sēj., 48. lpp. (fragments).

Eduards Smiļģis (1886. – 1966.)
Absolvējis Rīgas Vācu amatnieku skolu (1902. – 1906.g.). Dailes teātra (Rīgā) dibinātājs 1920. gadā, vadītājs, direktors (1920. –1964. g.). Populārs latviešu teātra režisors. E.Smiļģis bija eksperimentētājs, jaunu skatuves formu meklētājs režijas mākslā, viņa darbība noteica Dailes teātra stilu un daiļrades metodi, izveidoja vienu no savdabīgākajiem mākslas kolektīviem. E.Smiļģa inscenējumiem raksturīgs filozofisks vispārinājums, heroiski romantisks virziens, interpretācijas skaidrība, monumentalitāte un spilgta teatralitāte, kā arī visu iestudējuma komponentu organiska sintēze. E.Smiļģis ir PSRS Valsts prēmijas laureāts (1947.g.), PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1948.g.). Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanas biedrības priekšsēdētājs (1934— 1940.g.), Latvijas PSR Teātra biedrības priekšsēdētājs (1949.— 1951. un 1953.—62. gados). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira 1926,g.; III šķira 1937.g.).

Avoti: Latvijas Padomju enciklop. (1987.g.) 9. sēj., 102. lpp. un Latvijas enciklopēdija (2009.g.) 5. sēj., 254. lpp (fragmenti).

Makss Gustavs Rihards Šervinskis (1859. -1909.) Arhitekts, Viens no jūgendstila aizsācējiem Rīgā. Vācu Amatnieku biedrības skolas Rīgā ilggadējs (1888.-1909.) direktors un Rīgas 700 gadu Jubilejas izstādes projekta autors. Pēc Tilzites ģimnāzijas un Bukstehūdes celtniecības tehniskās skolas beigšanas 1879. gadā M. Šervinskis uzsāka arhitektūras studijas Virtembergas Karaliskajā politehniskajā skolā Štutgartē. Pārcēlies uz Rīgu, viņš strādāja par skolotāju Rīgas Vācu Amatniecības skolā, pasniedza zīmēšanu Rīgas Politehnikumā, kā arī Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzijā. M. Šervinska skolnieki bija J. Rozentāls un V. Purvītis, kā arī daudzi vēlākie latviešu būvuzņēmēji, mēbeļu galdnieki un citu nozaru amatnieki vai lietišķās mākslas meistari. M.Šervinskis 1900. gadā uzvarēja Rīgas 700 gadu Jubilejas izstādes arhitektoniskā risinājuma konkursā: viņam uzticēja izstrādāt izstādes plānojumu un ēku projektus. Pēc viņa projektiem tika iekārtoti dažādu firmu stendi un paviljoni. M. Šervinskis izveidoja savu arhitektonisko zīmējumu ekspozīciju, par ko saņēma diplomu un zelta medaļu.

Avots: www.jugenstils.riga.lv (fragments).

1920. – 1944. gados

Aleksandrs Birzenieks (1893.-1980.) Strādājis par pedagogu Rīgas pilsētas Amatnieku skolā - tehnikumā, Rīgas Valsts tehnikumā kā arī par docētāju Latvijas universitātē, Rīgas Politehniskajā institūtā. Absolvējis Latvijas universitāti (1921.g.) Arhitektūras fakultāti. Arhitektūras zinātņu kandidāts (1945.g.) Piedalījies Rī­gas Brāļu kapu izbūvē. Projektējis dažādas celtnes un inter­jerus: Raiņa kapu vārti, 1929.g.; Latvijas zāle Tautu Sa­vienības pilī Ženēvā; Dzintaru koncertzāle, 1936.g.; Vis­pārējo latviešu dziesmu svētku estrāde, 1931.g. Pēc. A. Birzenieka projekta uzcelti pieminekļi pirmajā pasaules karā kritušajiem cīnītājiem Babītē, Daugavpilī, Krustpilī, Tirzā u.c. (1924.—36.g.), latviešu strēlniekiem Tartu (1930.g.), bojā gājušajiem latviešu jūrniekiem Skotijā (1936.g.), piemi­ņas komplekss revolucionāriem Matīsa kapos Rīgā (1960.g., līdzautors). A. Birzenieks 1960. gadā saņēmis Latvijas PSR Valsts prēmiju par projektēto piemi­ņas kompleksu revolucionāriem Matīsa kapos Rīgā. Apbalvots ar Atzinības krustu (IV šķ., 1939.g.).

Avots: Latvijas enciklopēdija (2002.g.) 1. sēj., 689. lpp. (fragments).

Andrejs Eglītis (1912. – 2006.)
Mācījies Rīgas Amatniecības skolā-tehnikumā (1929. – 1936.g.). Žurnālists. Latvijas radiofona līdzstrādnieks (1937.–1943.g.). Poēmas „Dievs, tava zeme deg!” (1943.g.) autors, komponiste L. Garūta (1944.g.). Populārs Latvijas dzejnieks. 19. latviešu divīzijas kara korespondents, nogājis kara ceļu no Cesvaines līdz Liepājai.
Latviešu Nacionālā fonda dibinātājs un ģenerālsekretārs. Trimdā aktīvi cīnījies par Latvijas valsts atjaunošanu.
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. (1994.g.).

Avots: Latvijas Enciklopēdija (2003.g.) 2. sēj., 376. lpp. (fragments).

Voldemārs Šmulders (1890.-1942.)
Kuģu būves inženieris – vienīgais latvietis 20.-30. gados ar šādu izglītību. Izglītības gaitas sāka Kalnciema pagastskolā, pēc tam – Jelgavas reālskolā, bet studijas turpināja Pēterburgas Politehniskajā institūtā. No 1919.gadā Voldemārs Šmulders strādā Rīgas ostā un armijas Virspavēlnieka štāba Jūras pārvaldē. Viņa vadībā pārbaudīti un ar bruņām noklāti kuģīši, ar kuriem karā pret bermontiešiem Latvijas armija cēlās pāri Daugavai pie Bolderājas. 20. gadu vidū viņš kā Latvijas pārstāvis piedalījās ledlauža” Krišjānis Valdemārs” projektēšanā un būves uzraudzībā Klaidas kuģu būvētavā Glazgovā.
No 1921. gada Voldemārs Šmulders darbojas Jūrniecības departamentā un vienlaicīgi ir skolotājs Latvijas K.Valdemāra jūrskolā (1923-1936), vēlāk Rīgas pilsētas Amatnieku skolas-tehnikuma direktors (1936-1938.). No 1938. gada ir Rīgas pilsētas valdes loceklis un satiksmes pārvaldes priekšnieks, bet 1940. gadā iecelts par Rīgas kuģu būves fabrikas direktoru. Padomju okupācijas iestādes 1941. gadā Voldemāru Šmulderu notiesāja ar nāves sodu izsūtot no Latvijas
Par nopelniem Latvijas labā Voldemārs Šmulders 1933. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Avots: www.itl.rtu/LVA/represetie/index1.php (fragmenti).


Jāzeps Ločmelis
Dzimis 1928. gada 12. septembrī. No 1942. līdz 1944. gadam mācās Rīgas pilsētas Amatnieku skolā, no 1944. līdz 1948.gadam - Rīgas industriālā politehnikumā. Līdztekus darbam no 1953. - 1960. gadam studē Ļeņingradas Ziemeļrietumu neklātienes politehniskajā institūtā, iegūstot radio inženiera kvalifikāciju. Strādā Rīgas Politehniskā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte). RTU profesors no 1985. gada, habilitēts inženierzinātņu doktors. Kopš 1996.gada Starptautiskās telekomunikāciju akadēmijas akadēmiķis.
Izveido Latvijas telekomunikācijas muzeju 1995. gadā. Publicējis vairāk kā 350 zinātnisku, populārzinātnisku un mācību metodisko darbu. Apbalvojumi - goda nosaukumi: Sakaru meistars (1982), Goda radists (1987), Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes un tehnikas darbinieks (1987); Latvijas PSR Valsts prēmijas (1985.) un Inž.J.Lintera prēmijas (1992.) laureāts; apbalvots ar Latvijas telekomunikāciju kluba ordeni (1997.) un c. 1997.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta pakāpes Goda zīmi.

Avots: J.Ločmeļa grāmata „Viss mans mūžs”, 2005.g. (fragments).

1944. – 1957. gados

Hamilkārs Sviķis
Dzimis 1927.gadā Rīgā. Ceļinieka specialitāti izvēlējies, iestādamies Rīgas Būvniecības tehnikumā. Uzņemts Latvijas Valsts universitātes Inženierzinātņu fakultātē studijas turpina neklātienē Ļeņingradas Celtniecības institūtā kuru 1959. gadā absolvē.
Strādāja Rīgas Labiekārtošanas pārvaldē, kur bija atbildīgs par ceļu un ielu uzturēšanu. 1961.gadā sāka strādāt Rīgas Politehniskajā institūtā kā Ceļu un tiltu katedras docents.
Pēc četriem gadiem uzaicināts darbā uz Autotransporta un šoseju ministriju par Latvijas PSR ministra vietnieku. Ieguva popularitāti un autoritāti speciālistu vidū. Sviķa skola, Sviķa audzināšana, Sviķa ietekme - šos vārdus lieto visi, kas pārzina ceļinieku dzīvi 70.-80.gados.
Pēc Latvijas Kultūras fonda atjaunošanas H.Sviķis bija Kultūras fonda pirmās padomes loceklis. H.Sviķis Ogrē ir izveidojis ceļu muzeju. Pie Tukuma, Šlokenbekas muižā, ar viņa aktīvu līdzdalību tapis plašs ceļu muzejs ar jaunu ekspozīciju. Inženieris, ceļu darbinieks, pedagogs, ceļu muzeja izveidotājs, Hamilkārs Sviķis 1997. gada 17.novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Avots: izdevums „Ceļinieku pamatkapitāls” 1999. gads (fragments).

Egons Slēde (1929. – 2001.)
Mācījies Rīgas Būvniecības tehnikumā (1945. – 1949.g.). Beidzis Harkovas Auto un ceļu institūtu (1954.g.). Strādājis par Rīgas pilsētas Izpildu komitejas priekšsēdētāju (1967. – 1969.g.). Latvijas PSR autotransporta un šoseju ministru (1969. – 1988.g.). Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekļa kandidāts (1971.-1986.g.), Centrālās komitejas loceklis (1986.-1990.g.). Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (1967.-1989.g.) Augstākās Padomes prezidija loceklis (1967.-1969.g. Latvijas PSR Nopelniem bagātais transporta darbinieks (1979.g.). Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts (1980.g.) par modernu maģistrālo autoceļu tīkla attīstīšanu Rīgas pieejā.

Avots: Latvijas Padomju enciklopēdija (1987.g.) 9. sēj., 82. lpp. (fragments).

Ramons Kepe Dzimis 1932. gada 7.oktobrī, Rīgā – aktieris. Absolvējis Rīgas Būvniecības tehnikumu 1951. gadā. Beidzis Latvijas Valsts konservatoriju teātra fakultāti 1955. gadā. No 1955. līdz 1995.gadiem Operetes teātra, Rīgas muzikālā teātra solists. Ar skatuvisku pievilcību atveidojis klasisko operešu varoņus. Nozīmīgākās lomas; „Džims Bojs” (P.Ābrahama „Havajas puķe”, 1956.g.), Alfrēds (J.Štrausa „Sikspārnis”, 1963.g.), Kolomāns Zupāns, Bonijs (I.Kalmana „Marica”, 1965.g., „Silva”,1969.g.), Tonijs (.Lorentsa, L.Bernsteina „Vestsaidas stāsts”, 1966.g.), Brēncis (R.Blaumaņa, M.Baša „Trīnes grēki”, 1973.g.) un daudzas citas. Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1986.g.).

Avots: Latvijas enciklopēdija (2005.g.) 3. sēj. 367. lpp. (fragments).

Jānis Lancers
Beidzis Rīgas Būvniecības tehnikumu 1953. gadā, absolvējis Maskavas Inženieru celtniecības institūtu 1958.g.. Latvijas PSR Celtniecības ministra vietnieks (1980. – 1988.g.), Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks (1988. – 1990.g.). Latvijas lielākās būvfirmas „PBLC” prezidents (no 1996.g.). Būvfirmas būvobjekts: viesnīca SAS „Daugava”, lidostas „Rīga” komplekss, Grebņevas robežkontroles punkts un c. Apbalvots ar ATZINĪBAS krustu (2011.g.)

Avots: Latvijas enciklopēdija (2005.g.) 3. sēj., 649. lpp. (fragments).

Roberts Ginters Beidzis Rīgas Būvniecības tehniku­mu 1954. gadā, ka arī Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultāti un Ļeņingradas Celtniecības inženieru institūtu. R.Ginters no 1954.—67. gadam strādā Rīgas celtniecības tresta 60. celtniecības pārvaldē par darbu vadītāju, iecirkņa priekšnieku, no 1967.—90. gadam par 58. celtniecības pārvaldes priekšnieku. Viņa vadībā būvpārvalde uzbūvējusi vairāk nekā 80 dzīvojamās ēkas, 14 vidusskolas, 5 slimnīcas, kā arī tādus pilsētbūvniecībā nozīmīgus objektus, kā Ministru kabineta ēkas Tērbatas ielas korpusu, Sporta pili, Kongresu namu, bijušo Latvijas komunistu partijas Centrālās komitejas ēku (tagad – Pasaules tirdzniecības centrs), Latvijas Medicīnas akadēmiju, Misiņa bibliotēku, RTU korpusus Ķīpsalā. Ginteram Robertam 1989. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā celtnieka Goda nosaukums. Viņš saņēmis PSRS Ministru padomes prēmiju un divkārt bijis Latvijas PSR Ministru padomes prēmijas laureāts un Latvijas Valsts prēmijas laureāts. Roberts Ginters 1998. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira,).

Latvijas enciklopēdija (2003.g.) 2. sēj. 591. lpp. (fragments).

Cezars Ozers
Mācījies Rīgas Būvniecības tehnikumā no 1950. – 1955.gadam. Beidzis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu 1961.gadā. Romas Olimpisko spēļu (1960.g.) sudraba medaļas ieguvējs basketbolā. No 1958. līdz 1968. gadam spēlējis Rīgas VEF sporta klubā un aizvadījis 66 spēles Latvijas PSR izlasē. Izcīnījis bronzas medaļas PSRS čempionātos (1960., 1966.) un PSRS Tautu II un III spartakiādē (1959. un 1963.g.g.). Cezars Ozers Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmes kavalieris (1998.g.). Uzņemts par Goda biedru Latvijas Basketbola Savienībā (2008.g.) un apbalvots par mūža ieguldījumu basketbola attīstībā. Ilggadējs Rīgas elektromehāniskā tehnikuma sporta skolotājs.

Avots: C.Ozera 2010. gada marta stāstījums (fragments).

Ivars Knēts
Absolvējis Rīgas Būvniecības tehnikumu 1956. gadā un Rīgas Politehnisko institūtu 1961. gadā. Rīgas Tehniskās universitātes rektors no 1999. - 2011.gadam, profesors (1983.g.). I.Knēts vairāku starptautisku biomehānikas zinātnes žurnālu redakcijas kolēģiju loceklis. Pētījumi cietvielu mehānikā, biomehānikā, kompozīto materiālu mehānikā un bioloģiku audu mehānikā. Ivars Knēts publicējis vairāk kā 200 zinātnisku rakstu, 3 monogrāfijas, 6 patenti. Eiropas Biomehānikas biedrības goda biedrs (kopš 1986.g.). Eiropas Biomateriālu biedrības biedrs (1987.g.). Rīgas Stradiņa Universitātes goda doktors (2000.g.). Ivars Knēts saņēmis Latvijas PSR Valsts prēmiju (1976.g.), Latvijas Zinātņu Akadēmijas prēmiju (1971.g., 1980.g.) laureāts.

Avots.: Latvijas enciklopēdija (2005.g.) 3. sēj., 408. lpp. (fragments).

Juris Noviks
Beidzis (1953. – 1957.g.) Rīgas Būvniecības tehnikumu un absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu (1962.g.). Dibinājis žurnālus: „Māja – dzīvoklis”, „Praktiskā būvniecība”. No 2002. gada galvenais redaktors žurnālā „Praktiskā būvniecība”. Daudzu grāmatu autors par būvniecību. Strādā par būvražošanas katedras vadītāju Rīgas Tehniskajā universitātē, profesors (2005.g.). Apbalvots ar ATZINĪBAS krustu (2005.g.)

Avots: www.buvinzenierusavieniba.lv 2009.g. septembris (fragments).

1957. – 1990. gados

Jānis Apals (1930—2011) Vēsturnieks un arheologs. Viens no pirmajiem arheologiem Latvijā - zemūdens arheoloģijas pamatlicējiem. Studē LVU Vēstures un filoloģijas fakultātēkuru absolvē 1956. gadā. Strādājis par vēstures skolotāju Rīgas Celtniecības tehnikumā (1956.-59.g.) kur nodibina akvalangistu pulciņu. Jānis Apals sāk strādāt Latvijas vēstures institūtā un turpmākajos gados, apzinot vairāk nekā 100 Latvijas ezerus, tika atklātas kopumā desmit ezermītnes tādējādi izveidojot pavisam jaunu arheoloģisko pieminekļu kategoriju. Jāņa Apala lielākais ieguldījums ir Āraišu ezermītnes arheoloģiskajā izpētē. Pirmā 9.gadsimta latgaļu koka ēka, J. Apala vadībā, rekonstruēta jau 1981. gadā, bet pilnībā projekts tika realizēts 20.gadsimta 90.gados, kad arī tika izveidots Āraišu arheoloģiskais muzejparks. Jānim Apalam piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora diploms (1997.g.), viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2009.g.), kā arī nominēts Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendijai (1999.g.). - Avots: Google, jānis apals (fragments).

Anatolijs Gorbunovs
Mācījies Rīgas Lauksaimniecības vēlāk Celtniecības tehnikumā (1955. – 1959.g.). Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu (1970.g.). Latvijas Saeimas priekšsēdētājs (1993. – 1995.g.), Latvijas satiksmes ministrs (1999. – 2002.g.). Tagad A/S „Latvijas Valsts meži” padomes priekšsēdētājs (no 2003.g.). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (II šķira, 1995.g.).

Avots: Latvijas enciklopēdija (2003.g.) 2. sēj., 613. lpp. (fragments).

Ivans Kuzņecovs
Mācījies Rīgas Būvniecības tehnikumā (no 1956. gada), beidzis Rīgas Celtniecības tehnikumu (1960. gadā). Absolvējis Ļeņingradas dzelzceļa transporta inženieru institūtu 1970. gadā. Vairāk kā 40 gadus (no 1966.g.) strādā Rīgas Celtniecības koledžā par būvmehanizācijas pasniedzēju, lektors. Pasaules Olimpiādē veterāniem (2002.g. Melnburnā) izcīnījis Latvijas komandas sastāvā divas bronzas medaļas klasiskajā un pludmales volejbolā. Avots: I. Kuzņecova 2010. gada novembra stāstījums (saīsināts).

Gunārs Priede ( 1928. - 2000.). Dramaturgs, strādājis par arhitektūras skolotāju Rīgas lauksaimniecības vēlāk Rīgas Celtniecības tehnikumā no 1955. – 1960.gadam. Beidzis Latvijas Valsts universitātes inženierceltniecības fakultātes arhitektūras nodaļu (1953.g.). Sarakstījis lugas „Jaunākā brāļa vasara” (uzvesta teātrī 1955.g.), „Lai arī rudens”(1956.g.), „Normunda meitene”(1958.g.), „Vīkas pirmā balle” (1960.g.), „Pa valzivju ceļu”, „Tava labā slava” (abas 1965.g.), „Trīspadsmitā” (1966.g.) „Smaržo sēnes” (1988.g,), „Ugunskurs lejā pie stacijas” (1972.g.), „Zilā” (1976.g.), „Centrifūga” (1985.g.), „Sniegotie kalni” (1986.g), „Mēļš frotē dvielis” (1997.g.) un citas. Gunārs Priede apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira (1995.g.)

Latvijas enciklopēdija (2007.g.) 4. sēj. 822. lpp. (fragments).

Ludmila Okoloviča
Mācījusies Rīgas Celtniecības tehnikumā (1958. – 1962.g.). Beigusi Rīgas Politehnisko institūtu (1970.g.). Ludmilas Okolovičas gaitas būvniecībā sākās kā brigadierei Limbažu remonta celtniecības pārvaldē. Pēc trīs gadiem viņa bija inženiere 5. namu pārvaldē. Pēc tam turpinājās darbs kā normētājai celtniecības trestā “Rigapromstroj”, vēl pēc brīža viņa strādāja kā inženiere Latvijas Lauksaimniecības celtniecības ministrijas Ražošanas pārvaldē. Rīgas Celtniecības tehnikumā sāk strādāt 1983. gadā par prakses vadītāju bet no 1990. – 2008. gadam ir tehnikuma - koledžas direktore. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (zelta goda zīme, 2002.g.).

Avots: www.buvinzenierusavieniba.lv 2009.g. oktobris (fragments).

Juris Libeks
Pēc Rīgas Celtniecības tehnikuma absolvēšanas no 1964.gadā strādājis celtniecībā saistītu ar betona rūpniecību. Arī tagad strādā dzelzsbetona ražotnē SIA Rīgas firmas „Lugaži” par valdes priekšsēdētāju. Pazīstamākie objekti: „Lugaži” (agrāk dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca Nr. 3) sadarbībā ar citām celtniecības organizācijām, būvēja slimnīcas kompleksu „Gaiļezers” un citas slimnīcas, bērnu dārzus.

Avots: J. Libeka 2010. gada maija stāstījums (fragments).

Jānis Misa
Mācījās Rīgas Celtniecības tehnikumā (1960. – 1964.g.). Beidzis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu (1973.g.). Vienlaicīgi ar mācībām strādājis par celtnieku-betonētāju 7. Celtniecības pārvaldē. No pamatiem līdz nodošanai būvējis Rīgas autoostu. Piedalījies Rīgas vagonbūves rūpnīcas un Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas celtniecības darbos. No 1960. gada J. Misa regulāri trenējas ātrslidošanā, riteņbraukšanā, vieglatlētikā un citos sporta veidos Rīgas Celtniecības tehnikuma komandās un tehnikuma rekordi ātrslidošanā visās klasiskajās daudzcīņas distancēs no 1963. gada vēl pieder audzēknim Jānim Misam. Viņš 1965.-66. gados ir PSRS izlases komandas kandidāts ātrslidošanā. PSRS sporta meistars. Strādāja Rīgas pilsētas Fiziskās kultūras un sporta komitejā par priekšsēdētāju (1978. – 1979.g.). Bērnu un Jaunatnes sporta centra „Daugava” direktors (no 1999.g.). Rīgas pilsētas Domes deputāts (1997. – 2004.g.).

Avots: J. Misa 2009. gada decembra stāstījums (fragments).

Jāzeps Streļčs (1935. – 2008.) Kopš 1959. gada strādā Rīgas celtniecības tresta 60. celtniecības pārvaldē par mūrnieku, vēlāk vada komplekso brigādi, tad viņam uzti­cēja tresta meistara pienākumus, bet pēc tam viņš kļuva par būvdarbu vadītāju. J. Streļčs 1966. gadā absolvēja Rīgas Celtniecības tehnikuma vakara nodaļu. Jāzepa Streļča nozīmīgākās celtnes, būves: Dzīvojamās mājas ,bērnu poliklīnika, kinoteātris „Maskava” (Ķengarags, krasta masīvs Rīgā), Rīgas 7. vidusskolas jaunie korpusi (Bruņinieku ielā 24a,), Ogres, Lauberes kultūras nami, Ogres meža tehnikums, Jūras transporta vadības centra ēka (Meldru iela 3, Rīga), Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas jaunās ražotnes korpuss un daudzi citi. Viņš ir četru sasau­kumu (1967.-1980.g.) Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, bijis Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas PSR Augstākās Padomes Celtniecības un būvmateriālu rūpniecības pastāvīgās komisijas loceklis. Saņēmis 1965. gadā apbalvojumu „PSRS Socialistiskā Darba Varonis”.

Avots: Irēnas Strelčs 2010. gada februāra stāstījums (fragments).

Inese Reitāle (Vagnere)
Mācījusies Rīgas Celtniecības tehnikumā (1967. – 1971.g.). Beigusi Rīgas Politehnisko institūtu (1977.g.), arhitekte. Rīgas Celtniecības tehnikumā strādā par skolotāju no 1994. gada, bet no 2002. gada ir koledžas arhitektūras katedras vadītāja.

Avots: I. Reitāles 2010. gada janvāra stāstījums (fragments).

Mārcis Nikolājevs
Beidzis Rīgas Celtniecības tehnikumu (1967. – 1971.g.). Rīgas politehnisko institūtu (1984.g.) No 2006. gada ir Latvijas Būvniecības asociācijas izpildu direktors, 2011. gadā ievēlēts par Latvijas Būvnieku asociācijas prezidentu. Mārcis Nikolājevs: „Šķiet, dienu no dienas saasinās sajūta, ka mūsu būvniecības nozare stāv uz pārmaiņu sliekšņa. Rekordrādītāji neapliecina stabilitāti, drīzāk liek nojaust, ka zem tiem slēpjas neatrisinātas problēmas. Pie šādiem spriedumiem pieturas gan nozares speciālisti, gan arī atbildīgie ierēdņi”.

Avots: www.buvinzenierusavieniba.lv 2011.g. aprīlis (fragments).

Inese Aizstrauta
Mācījās Rīgas Celtniecības tehnikumā (1972. – 1976.g.). Beigusi Rīgas Politehnisko institūtu (1984.g.), arhitekte. Kas motivēja Jūs sākt mācības Rīgas Celtniecības tehnikumā? „Arhitektūra bija mana tēva pirmā izvēlētā profesija, diemžēl viņa studijas izjauca karš. Līdz ar to arī viņam neizdevās kļūt par arhitektu, bet arhitektūrā iegūtās zināšanas viņam palīdzēja izdzīvot grūtajos izsūtījuma gados. Tas netieši noteica manas profesijas izvēli. Tēvs ir manas dzīves lielākā autoritāte – lai gan nekad man nav teicis, ko darīt, viņa plecu un roku jūtu visur savā dzīvē”. Inese Aizstrauta Jūrmalas pilsētas mērs (2005. – 2007.), domes deputāte līdz 2009. gadam.

Avots: grāmata, No Amatnieku skolas līdz Rīgas Celtniecības koledžai, izd. 2012.g. lpp. 101 (fragments).

Ilonda Dreimane (Strazda) Mācījās Rīgas Celtniecības tehnikumā (1970. – 1976.). Absolvējusi Latvijas Universitāti (2006.g.).Eiropas junioru čempione (1971.g.), Pasaules sudraba medaļas ieguvēja (1974.g.) volejbolā. Ilonda Dreimane, agrāk zināma kā Strazda-Mežiņa, tagad skolā māca ticības pamatus pirmo klašu bērniem, ar sporta pamatiem iepazīstina skolas audzēkņus. Par volejbolu runā labprāt — vienīgi ar piebildi, ka tas bija ļoti sen un par to atceras vairs tikai līdzgaitnieces un sporta arhivāri, bet vairāk pievēršas tam, ko sports devis viņai pašai, ko viņa dara šodien.

Avots: grāmata, No Amatnieku skolas līdz - Celtniecības koledžai, izd. 2012.g. lpp. 138 (fragments).

Valdis Valters
Mācījies Rīgas Celtniecības tehnikumā no 1973. – 1977. gadam. Absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu 1988.gadā. Eiropas divkārtējs (1981., 1985.g.) un pasaules (1982.g.) čempions basketbolā. Seškārtējs Latvijas PSR čempions basketbolā (1974.g., 1979.g.,1982.g. 1984.g., 1985.g, un 1986.g.), un trīskārtējs Latvijas čempions (1992.g., 1993.g., 1996.g.). Piedalījies Latvijas Basketbola līgas dibināšanā un līdz 1998. gadam bija tās prezidents. V.Valteram 1982. gadā piešķirts PSRS Nopelniem bagātā sporta meistara nosaukums. Atzīts par Eiropas labāko spēlētāju 1981. gadā.

Latvijas enciklopēdija (2009.g.) 5. sēj. 672. lpp. (fragments).

Ivars Šūpolnieks
Mācījies Rīgas Celtniecības tehnikumā (1973. – 1978.g.). Divkārtējs Latvijas PSR čempions diska mešanā. Strādā būvfirmā SIA „Liktenis” Jūrmalā – valdes loceklis. Strādājot Rīgā vanšu tilta celtniecībā apbalvots (1979.g.) ar Latvijas PSR Ministru padomes goda rakstu.

Avots: I. Šupolnieka 2009. gada februāra stāstījums (fragments).

Ivars Kesenfelds
Absolvējis Rīgas Celtniecības tehnikumu 1987.gadā. Tagad strādā Liepājā, SIA „MIG”HOLDING” valdes loceklis. Firma galvenokārt nodarbojas ar nekustāmo īpašumu renovācijas projektu izstrādi. Pazīstamākie objekti Liepājā: ēka „Spīķeri” (Vecā ostmala 40), biroju, tirdzniecības nams (Graudu iela 22/24) u.c. Kopš 2009. gada Ivars Kesenfelds ir Liepājas pilsētas deputāts.

Avots: I. Kesenfelda 2010. gada decembra stāstījums (fragments).

1990. – 2013. gados

Māris Grēniņš Dzimis 1981. gada 7. jūlijā Rīgā, vieglatlēts, būvinženieris. 2001. gadā beidzis Rīgas celtniecības koledžas vidusskolu, absolvējis Rīgas Tehniskās Universitātes būvinženieru fakultāti un 2005. gadā iegūta specialitāte būvinženieris. Trenējas pie treneres Mārītes Lūses. Labākie sasniegumi vieglatlētikas sportā: 17 kārtējs Latvijas čempions, trīskārtējs Latvijas II olimpiādes čempions. Pasaules nedzirdīgo un vājdzirdīgo pieckārtējs čempions vieglatlētikā: 100m skrējienā, 110m barjerskrējienā, tāllekšanā (divas reizes), trīssoļlekšanā.

Avots: M.Grēniņa 2013. gada aprīļa stāstījums (fragments).

Ints Menģelis

Dzimis 1985. gada 25. jūlijā, Jelgavā. 2005. gadā absolvējis RCK un 2011. gadā Rīgas Tehnisko universitāti iegūstot Arhitekta diplomu. Apmaiņas studiju laikā studējis Valensijas Politehniskajā Universitātē Spānijā. Iesācis maģistratūras studijas.

Pirmā darba vieta: Arhitektu birojs F.L. Tadao (tagad zināms kā NRJA), arhitekta palīgs.

Tagadējā darba vieta: Arhitektu birojs Sarma&Norde arhitekti – arhitekts. I.Menģela un grupas realizētie objekti:

- „8 melnie” Kurzemes sētas ēku komplekss Ventas upes krastā, iegūta 2010. gada arhitektūras skates balva bronzas ananāsa šķēle, Arhitektu biroja NRJA sastāvā;

- Latvijas Expo paviljons 2010. gada pasaules izstādē Šanhajā, kopā ar dizaina konceptgrupu Mailītis A.I.I.M un arhitekti Lieni Griezīti;

- Dzīvojamo ēku grupa Salienā, realizācija sākta 2012. gadā. - Radi Rīgu projekta grupa, kurā darbojas arī I. Menģelis, pievērsās pilsētas jaunākajam mikrorajonam —Ziepniekkalnam. Priekšlikuma kodolu veido ideja par labiekārtotu un dzīvīgu publisko telpu — Dižozolu ielu ar garāko soliņu, pie garākās ēkas pilsētā.

Ints Menģelis: „ Arhitekta profesijas interesantā puse ir tā, ka ir iespēja komunicēt ar atšķirīgi domājošiem, jo katram ir savs skatījums uz projektējamo, būvējamo objektu gan pasūtītājam, gan būvniekam un protams man pašam. Veiksmīgs rezultāts veidojas no visu iesaistīto kopdarba”.

Avots: I. Menģela 2013. gada maija stāstījums (fragments).

Dzenis Andris Arhitekta palīgs un mūziķis dzimis 1983. gada 2. februārī. 2006. gadā absolvējis Rīgas Celtniecības koledžu. Andris strādā projektēšanas birojā „Arhis” par biroja vadītāja arhitekta Andra Kronberga palīgu. Darba gaitās A. Dzenis piedalījies vairāku nozīmīgu arhitektūras objektu projektēšanā – A/S Reģionālās investīciju bankas ēka Rīgā, VAS Starptautiskās lidostas „Rīga“ pasažieru termināla paplašināšana, Otrā Pasaules kara muzeja Gdaņskā starptautiskā konkursa mets, Austrumlatvijas reģionālās koncertzāles Rēzeknē konkursa mets, kā arī citiem dzīvojamo un publisko ēku projektiem. Kopā ar RCK kursa biedru Reini Saliņu nodibinājuši SIA „SPOT arhitekti”. No 2001.gadā Andris muzicē grupā Autobuss Debesīs. Grupa izpilda Imanta Kalniņa, kā arī paša sacerētās dziesmas. Ierakstīti pieci albumi un ar grupu koncertējis daudzās Latvijas pilsētās, arī ārzemēs: ASV, Somijā, Vācijā. Andris dibinājis un muzicē projektēšanas biroja „Arhis” arhitektu-mūziķu ansamblī muzikPRIEKSmuzik.

Avots: A. Dzeņa 2013. gada maija stāstījums (fragments).

Izmaiņas veiktas 2013. gada maijā: Jevgenijs Poļevojs ( 26201690 )